Eiropas Savienības aizsardzības spēju attīstība – riski un iespējas Latvijai

Latvijas līdzšinējā pozīcija pret Eiropas Savienības (ES) Kopējo drošības un aizsardzības politiku var tikt raksturota kā vismaz piesardzīga vai drīzāk skeptiska. Šāda nostāja parasti pamatota ar risku ES dublēt NATO, kā arī nevajadzīgi noslogot savus ierobežotos resursus starp divām organizācijām. Tomēr līdz ar Lielbritānijas izstāšanos no ES ir sagaidāma militārās sadarbības padziļināšana vismaz starp daļu palikušo dalībvalstu. Tāpēc nepieciešams apzināties kā iespējamos riskus, tā arī priekšrocības no ES aizsardzības spēju attīstības – ne tikai kā atbalstu NATO, bet arī potenciālu “rezerves variantu” Eiropas militārajā aizsardzībā.

Eiropas Savienība un aizsardzība

ES aizsardzības joma Latvijā plašāku uzmanību gūst reti. Viens no pēdējo gadu spilgtākajiem momentiem bija Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera 2015. gada martā izteiktais rosinājums atgriezties pie idejas par kopīgas Eiropas armijas izveidi, tās nepieciešamību saistot arī ar Krievijas  agresiju Ukrainā. Savukārt pēc 2015. gada novembrī Parīzē notikušajiem terora aktiem Francija atgādināja, ka arī ES ir “savs 5. pants” jeb Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punkts: “Gadījumos, kad kāda dalībvalsts kļūst par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums sniegt tai atbalstu un palīdzību ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem…”. Tiesa gan, kopīgas Eiropas armijas izveidošana ir diezgan pretrunīgi vērtēta ideja ar maz ticamu īstenošanas iespējamību. Savukārt neizteiksmīgais 42.  panta 7. punkta pielietojums šīs normas nozīmi ir nonivelējis.

Mazāk pamanīts, ka ES kopš 2003. gada ir vadījusi vairāk nekā trīsdesmit militārās un civilās operācijas un misijas kā Eiropā, tā arī Āfrikā un Āzijā. Aptuveni puse no tām joprojām tiek turpinātas, piemēram, militārās apmācības misija Centrālāfrikas Republikā vai jūras spēku misija Vidusjūrā cilvēku kontrabandas novēršanai. Lielākā daļa ES misiju un operāciju ir salīdzinoši nelielas un “zema profila”. Bez tam jāatzīmē, ka ir izveidotas ES kaujas grupas – dežurējoši dalībvalstu ātrās reaģēšanas spēki, kas pēc ES Padomes lēmuma var tikt nosūtīti krīžu risināšanai. Kaujas grupas kopš to darbības gatavības sasniegšanas 2007. gadā gan vēl ne reizi nav tikušas pielietotas praksē.

Starptautiskajā politikā aizvien aktīvāku lomu cenšas ieņemt Eiropas Ārējās darbības dienests un tā pašreizējā vadītāja ES Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni. Viņa pārrauga arī Eiropas Aizsardzības aģentūru, kas veicina aizsardzības sadarbību un spēju attīstību. Augstās pārstāves vadībā izstrādātā 2016. gada vasarā publicētā Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija un ar to saistītie dokumenti aicina savienībai vēl aktīvāk darboties ārējā un drošības politikā. Cita starpā, tiek akcentēta nepieciešamība Eiropai ne tikai spēt sniegt atbalstu NATO, bet arī pašai spēt rīkoties autonomi – tam savukārt nepieciešama ciešāka ES valstu sadarbība un integrācija aizsardzībā. Vienlaikus ES stiprina sadarbību ar NATO – alianses samitā Varšavā laikā 2016. gada jūlijā tika parakstīta abu organizāciju sadarbības deklarācija, bet decembrī tika apstiprināti vairāk nekā 40 kopīgi īstenojami priekšlikumi septiņās sadarbības jomās.

Riski un iespējas Latvijai

Pēc pievienošanās ES un NATO 2004. gadā tieši Ziemeļatlantijas līguma organizācija ir tikusi uzskatīta par būtiskāko Latvijas instrumentu ārējās aizsardzības nodrošināšanai. Tikmēr ES, neskatoties uz pakāpenisko tās kopējās drošības un aizsardzības politikas attīstību, parasti saistīta ar politiskajiem un ekonomiskajiem jautājumiem. Pašreiz spēkā esošie Latvijas nacionālās drošības un valsts aizsardzības pamatdokumenti pievērš pavisam nelielu lomu ES militārajā jomā. Lai gan tiek pausts atbalsts turpmākai dalībai ES kaujas grupās, tomēr citādāk uzsvars tiek likts uz ES lomu nemilitārajos aspektos, piemēram, cīņā ar terorismu, informatīvās un elektroniskās telpas drošībā, robežu sargāšanā un enerģētiskajā drošībā.

Latvijas amatpersonas atturīgumu pret ES parasti skaidro ar nepieciešamību izvairīties no NATO spēju dublēšanas – to, lai ES nesāktu kopēt NATO funkcijas un šādi nevājinātu aliansi un līdz ar to arī ASV klātbūtni un lomu Eiropas aizsardzībā. Arī pašas Latvijas ierobežotie resursi potenciāli varētu ciest, ja tie būtu jādala starp līdzīgiem uzdevumiem NATO un ES ietvaros. Bez tam, pastāv bažas par to, ka atsevišķas Rietumeiropas valstis ES sadarbības padziļināšanu aizsardzībā redz kā veidu savu militārās rūpniecības kompleksu atbalstam – lai citas dalībvalstis vairāk iegādātos tieši ES ražotu aprīkojumu.

Tomēr citi apstākļi liek rūpīgāk vērtēt potenciālos ieguvumus no ES lomas stiprināšanas aizsardzībā. Vēl aizvien nav pilnībā skaidra jaunā ASV prezidenta administrācijas ārpolitika. Donalda Trampa izteikumi par nepieciešamību uzlabot attiecības ar Krieviju, NATO apzīmēšana par “novecojušu”, izteiktā iespēja neaizstāvēt Baltijas valstis Krievijas agresijas gadījumā (ja tās nepilda “savus pienākumus”), radīja pamatotu satraukumu. Šobrīd ASV ārpolitika pakāpeniski iezīmē atbalsta turpināšanu NATO, vienlaikus gan uzstājīgi aicinot Eiropas valstis aizsardzībai tērēt vairāk. Arī tad, ja iepriekš minētie Trampa izteikumi paliks nepiepildīti, tie atgādina, ka nevienas valsts ārpolitika un neviena aizsardzības alianse nav mūžīga.

NATO sastāv no 28 dalībvalstīm, kurām  ir dažādas intereses un atšķirīgas draudu uztveres, kas bieži nesakrīt ar Baltijas valstu būtiskākajām nacionālās drošības problēmām. Daļa dalībvalstu Krieviju neuzlūko kā potenciālu draudu, bet drīzāk kā sadarbības partneri. Citu sabiedroto valstu simpātijām pret Krieviju ir dažādi iemesli un tas automātiski nenozīmē, ka potenciālā “5. panta situācijā” tās neatbalstītu Latviju. Tomēr atsevišķu sabiedroto atbalsta trūkumam nevajadzētu būt pārsteigumam, par ko īpaši liek aizdomāties pēdējā laikā notikusī Krievijas un NATO dalībvalsts Turcijas tuvināšanās, kā arī Turcijas attiecību pasliktināšanās ar Rietumvalstīm.

Ja līdzīgais NATO un ES sastāvs tiek minēts starp argumentiem, kāpēc nav vēlama paralēla abu organizāciju aizsardzības spēju attīstība, tad jāatzīmē, ka sešas ES valstis – Austrija, Īrija, Kipra, Malta, Somija, Zviedrija – nav NATO sastāvā. Tāpēc svarīgi uz ES spēju attīstību raudzīties arī no šo valstu perspektīvas. Tām ES spēju attīstība var dot papildus drošības garantijas un instrumentus, kas nav pieejami esot ārpus NATO. Sadarbībā ar šīm valstīm Latvijai nozīmīga var būt iespēja vēl vairāk padziļināt integrāciju ar Zviedriju un Somiju, kuru pievienošanās NATO ir maz ticama.

Nākotnes attīstības scenāriji

Šobrīd ES nākotne ir neskaidra – īpaši tādēļ, ka pirmo reizi savienības vēsturē kāda dalībvalsts ir uzsākusi izstāšanās procesu. Šī gada martā Eiropas Komisija iezīmēja piecus potenciālos ES stratēģiskās attīstības scenārijus, no kuriem tā sauktajam “vairāku ātrumu Eiropas” scenārijam jau atbalstu paudušas Francija, Itālija, Spānija un Vācija. Saskaņā ar šo scenāriju daļa ES dalībvalstu padziļinātu savu sadarbību aizsardzībā, īpaši koncentrējoties uz militāro spēju koordināciju un vienota aprīkojuma iegādi.

Mazu valstu liktenis parasti ir atkarīgs no lielvarām un no tā, cik veiksmīgi mazajām valstīm izdodas izveidot attiecības kā ar potenciāli draudzīgām, tā arī nedraudzīgām lielvarām. Latvija var “turēt visas olas vienā grozā” un pilnībā paļauties uz NATO un ASV aizsardzības garantijām, ES aizsardzības spēju attīstībai aizvien pievēršot minimālu uzmanību. No otras puses, Latvija var lielāku uzmanību pievērst savas ārējās aizsardzības mehānismu dažādošanai – vienlaikus ar NATO un ASV klātbūtnes stiprināšanu reģionā tā var vairāk iesaistīties ES aizsardzības sadarbības padziļināšanā, to veidojot par potenciāli alternatīvu ārējās aizsardzības mehānismu. Lai gan līdz šādu ES spēju attīstībai būtu tāls un apgrūtinošs ceļš ejams, tomēr nākotnē saskaroties ar jauniem reģionālās drošības vides un/vai transatlantisko attiecību satricinājumiem, jaunu ārējo aizsardzības mehānismu attīstībai laika var nepietikt.

 Eiropas Aizsardzības savienības veidošana, Eiropas nākotnes perspektīvas, ES un Amerikas Savienoto Valstu attiecības, Eiropas ekonomiskā situācija, attiecības ar kaimiņvalstīm, Enerģētikas savienība un citas tēmas padziļināti tiks analizētas augsta līmeņa starptautiskā konferencē Saeimā, 2017.gada 3. aprīlī. Konferenci rīko Latvijas Ārpolitikas institūts kopā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā un Latvijas Republikas Saeimu.

Publicēts 29. marts, 2017

Autors Māris Andžāns