Hibrīdkara un terorisma koncepti Ukrainas-Krievijas bruņotā konflikta kontekstā

Dažādu empīrisku fenomenu attīstība tradicionāli iedrošinājusi pētniekus pievērsties to skaidrošanai no teorētiskās perspektīvas. Izņēmums nav arī pašreizējais Ukrainas-Krievijas bruņotais konflikts, kura kontekstā tiek minēti un/vai analizēti hibrīdkara un terorisma koncepti.

Terorisms daudzējādā ziņā jaunu un globālu nozīmi ieguva pēc 2001.gada 11.septembra terora aktiem ASV un sekojošā ASV uzsāktā “globālā kara pret terorismu”, kas, cita starpā, kalpoja par pamatu karadarbības uzsākšanai citā valstī – Afganistānā. Šai attīstībai sekoja aizvien plašāka šī termina pielietošana situācijās, kad tā lietojums varētu nebūt atbilstošs, tostarp dažādām valstīm par teroristiem apzīmējot separātistus – gan gadījumos, kad tas uzskatāms par pamatotu, gan pretējās situācijās. Piemēram, Krievija aizvien plašāk sāka izmantot terorisma konceptu separātisma kontekstā Kaukāzā, tādējādi meklējot plašāku leģitimizāciju savām darbībām un pozicionējot to kā cīņas pret globālo terorismu sastāvdaļu.

Terorisma koncepts ir ticis pielietots aizvien plašāk, radot jautājumus par tā skaidrību un dodot iespēju ar to apzīmēt pārāk plašu empīrisko fenomenu loku. Šajā ziņā var vilkt paralēles ar pārmērīgu drošības koncepta paplašināšanu. Drošības paplašināšanas debatēs tikusi apspriesta drošības kategorizācija ne tikai militārajā, politiskajā, bet arī vides, ekonomiskajā, sabiedriskajā, enerģētikas, virtuālās vides drošības un citos tālākos drošības jautājumu iedalījumos. Lai gan drošības koncepta paplašināšanai ir priekšrocības, tomēr pārmērīga tā paplašināšana pie noteiktiem apstākļiem var dot iespēju par drošības jautājumiem apskatīt pārāk plašu jautājumu loku.

Ukrainas valsts institūcijas cīņu ar Krievijas atbalstītajiem un apbruņotajiem karotājiem un Krievijas bruņotajiem spēkiem (kuru klātbūtni Ukrainā Krievija neatzīst) nodēvējuši par “Pretterorisma operāciju” un attiecīgi kā cīņu ar teroristiem, savā ziņā radot paralēles ar Krievijas pielietoto terorisma konceptu separātisma kontekstā Kaukāzā. Šāda apzīmējuma lietošana kopumā nav tikusi pieņemta ārpus Ukrainas, un Rietumos bieži vien Ukrainas apzīmētie “teroristi” saukti par “prokrieviskajiem separātistiem” (attiecīgi netiešā veidā ar šo terminu iezīmējot šo grupu tiesības cīnīties par atšķelšanos no Ukrainas), bet Krievijai tas devis iespēju pozicionēt Ukrainu kā valsti, kas noteiktu daļu savu pilsoņu uzskata par teroristiem. Terorisma koncepta pielietojumu šajā kontekstā var apskatīt kā situācijas drošībiskošanu – mēģinājumu paaugstināt jautājuma nozīmību, pieņemot, ka ar terorisma koncepta lietojumu var tikt panākta plašāka leģitimizācija globālā kontekstā iepretim separātisma konceptam (pieņemot, ka pēdējais ietver arī pašnoteikšanās tiesības). 

Kā otrs koncepts Ukrainas-Krievijas bruņotā konflikta kontekstā jāatzīmē “hibrīdkarš”, kas bieži izmantots konflikta analīzē un/vai aprakstīšanā Rietumos un aizvien biežāk arī Latvijā. Lai gan šī termina lietojums dažādā ziņā var šķist pievilcīgs, tomēr nereti tas ticis lietots bez detalizēta paskaidrojuma par to, kāda ir tā nozīme, nereti pieņemot, ka tas ir jauns karadarbības veids ar dažādiem militāra un/vai nemilitāra rakstura elementiem.

Tomēr hibrīdkara koncepta lietojums rada jautājumus – arī tāpēc, ka ar hibrīdkara konceptu saistāmi elementi dažādās kombinācijās ir bijuši daļa no dažādiem konfliktiem dažādos vēstures posmos, tostarp: propaganda, t.sk. nepatiesas un tendenciozas informācijas izplatīšana; diversantu grupu iesūtīšana citā valstī un diversijas aktu veikšana; etnisko, reliģisko vai citu grupu izmantošana ārvalstīs; apšaubāmu vēlēšanu rīkošana un to leģitimizācijas mēģinājumi; terora aktu veikšana citu valstu teritorijās; separātisku spēku apbruņošana un atbalstīšana; apzināta fizisku uzbrukumu imitācija citai valstij, vainojot pretējo valsti; ekonomisko blokāžu un citu ekonomisko līdzekļu, t.sk. “enerģētisko ieroču” pielietošana; politiska spiediena izdarīšana; uzbrukumu veikšana elektroniskās informācijas telpā. Var jautāt, pie kādu elementu kombinācijas uzskatāms, ka ir iestājies hibrīdkarš – piemēram, vai par hibrīdkaru var būt uzskatāma tikai nemilitāru elementu kombinācija (piemēram, propagandas un ekonomisko līdzekļu pielietošana pret citu valsti), vai tomēr militāru vai ar to saistītu elementu klātbūtne ir obligāta, lai konfliktu apzīmētu par hibrīdkaru?

Dažādi minētie elementi, atbilstoši attiecīgā laika posma tehnoloģiskajam progresam, bija daļa arī no PSRS veiktās Baltijas valstu okupācijas 1940.gada jūnijā un ar to saistītajos procesos pirms un pēc tam, kā to atzīmējis arī Lietuvas aizsardzības ministrs J.Oleks: “Hibrīdkarš mums nav nekas jauns, visas trīs Baltijas valstis savulaik tika okupētas tieši ar šāda kara palīdzību”[1].

Kā citos konfliktos mazāk izplatīts elements, Ukrainas-Krievijas bruņotajā konfliktā ir redzama slēpta un neatļauta ārvalsts (Krievijas) bruņoto spēku klātbūtne citas valsts teritorijā. Lai gan šajā ziņā paralēles var vilkt ar dažādiem citiem konfliktiem, piemēram, slēptiem Izraēlas bruņoto spēku reidiem kaimiņvalstīs vai ASV bruņoto spēku reidiem Pakistānā, tomēr Ukrainas-Krievijas konflikta kontekstā uzsverama ārvalstu bruņoto spēku ilgstoša klātbūtne apvienojumā ar acīmredzamu pierādījumu noliegšanu.

Ukrainas-Krievijas bruņoto konfliktu var uzskatīt par kara vešanas attīstību, kas arī iepriekš stratēģiski, taktiski, tehnoloģiski un citādos veidos mainījusies vēstures gaitā. Tāpēc ne vienmēr nepieciešama jaunu teorētisko konceptu veidošana jau vēsturisku un pastāvīgi evolucionējošu empīrisko fenomenu aprakstīšanā un attiecīgu teorētisku konceptu attīstībā.

Turklāt, terorisma un hibrīdkara konceptu lietošana Ukrainas-Krievijas bruņotā konflikta kontekstā, iespējams, netiešā veidā ļauj citādāk uztvert konflikta patieso nozīmi un var radīt arī subjektīvi pozitīvāku izpratni par patieso situāciju iepretim konflikta apzīmēšanai vienkārši par karu.

Hibrīdkara koncepta attiecināšana būtu īpaši rūpīgi jāapsver attiecībā uz konfliktiem ar nemilitāru un militāru elementu kombināciju (t.sk. Ukrainas gadījums), jo šādā veidā tiek radīts risks pazemināt patieso konflikta nozīmīgumu. Šī termina lietojums var radīt apjukumu citu iespējamu konfliktu gadījumos – piemēram, konflikts var tikt uzskatīts nevis par karu, bet gan par hibrīdkaru, kas var neprasīt reakciju no cietušās valsts vai tās sabiedrotajiem, kāda tā būtu kara gadījumā.


[1] Olekas, Juozas, 2015. No: Lietuvas aizsardzības ministrs: hibrīdkarš nav nekas jauns, reiz jau mūs tā okupēja. Delfi. 20.02.2015. Pieejams: http://www.delfi.lv/news/world/other/lietuvas-aizsardzibas-ministrs-hibridkars-nav-nekas-jauns-reiz-jau-mus-ta-okupeja.d?id=45599644

Publicēts 04. marts, 2015

Autors Māris Andžāns