Obligātā militārā dienesta atjaunošana Zviedrijā un Latvijas situācija

Līdz ar Zviedrijas valdības lēmumu par obligātā militārā dienesta atjaunošanu Latvija var kļūt par vienīgo starp Baltijas valstīm un tuvajām Ziemeļvalstīm[1] bez obligātā militārā dienesta. Kaimiņvalstu lēmumi aktualizē jautājumus par Latvijas izvēlēto atšķirīgo ceļu.

Zviedrijas valdības priekšlikums par obligātā militārā dienesta atjaunošanu tiek pamatots ar drošības situācijas pasliktināšanos reģionā, kā arī brīvprātīgo trūkumu dienestam bruņotajos spēkos. Pēdējais no minētajiem iemesliem radījis iztrūkumu ne vien rezervistu rindās, bet arī pastāvīgajos bruņotajos spēkos. Tiek paredzēts, ka 2018. un 2019.gadā militāro pamatapmācību izies aptuveni četri tūkstoši abu dzimumu jauniešu, kuru skaits turpmākajos gados pieaugs. Plānots veicināt brīvprātīgu pieteikšanos, lai maksimāli izvairītos no piespiedu iesaukšanas.

2015.gadā obligāto militāro dienestu atjaunoja arī Lietuva, šādi pievienojoties Igaunijai, Somijai, Norvēģijai un Dānijai. Katrā no valstīm dienesta modelis ir atšķirīgs, tostarp dienesta laiks, organizācija un iesaukšanas veids (uzsvari starp brīvprātību un obligāto iesaukšanu). Starp argumentiem par labu obligātajam dienestam parasti tiek norādīta iespēja par salīdzinoši nelielām izmaksām ātri un būtiski palielināt pienācīgi apmācītu bruņoto spēku rezervi, kā arī stiprināt pilsoņu lojalitāti pret valsti. Šādā veidā apmācītu personu militāro zināšanu un prasmju līmenis gan nesasniedz profesionālā dienestā iegūstamo. Tomēr vairāku mēnešu ilgā apmācībā iespējams iegūt zināšanu un prasmju līmeni, kādu brīvprātīgās organizācijās (piemēram, Latvijas Zemessardzē vai Igaunijas Aizsardzības līgā) parasti var iegūt vien vairāku gadu laikā. Tas savukārt ļauj daudzkārtīgi palielināt bruņoto spēku apjomu un spējas krīžu situācijās.

Jebkuram bruņoto spēku veidošanas modelim ir savas priekšrocības un trūkumi, tāpat arī obligātajam militārajam dienestam. Kā diskusijas vērti ir atzīmējami Latvijas aizsardzības institūciju argumenti pret obligātā militārā dienesta atjaunošanu, tostarp par nepieciešamo cilvēku un finanšu resursu apjomu un sagatavošanās laiku, kā arī par iespējamo negatīvo ietekmi uz pašreizējām spējām. Tomēr pieaugošā Latvijas aizsardzības budžeta radītās iespējas, bet jo īpaši citu reģiona sabiedroto valstu, tostarp militāri ievērojami spēcīgāku un pieredzējušāku, atšķirīgās pieejas rada jautājumus par Latvijas izvēlētās pieejas atbilstību reģionālās drošības situācijai.

[1] Īslandei nav savu pastāvīgu bruņoto spēku.

Publicēts 03. marts, 2017

Autors Māris Andžāns