Polijas iekšpolitiskie faktori Donalda Tuska pārvēlēšanā Eiropadomes prezidenta amatā

Eiropas Savienības dalībvalstu līderi šī gada 9. martā uz atkārtotu pilnvaru termiņu Eiropadomes prezidenta amatā ievēlēja Donaldu Tusku. Par Tuska kandidatūru balsoja visas ES dalībvalstis, izņemot Poliju. Paradoksāli, ka tieši Polija - valsts, no kuras nāk kandidāts, balsoja pret. Tomēr, ja paskatāmies uz notiekošo Polijas politiskajā arēnā, tad jautājumu kļūst arvien mazāk. 2015. gada parlamenta vēlēšanu rezultātā mainījās Polijas valdošā elite, kā rezultātā notiek ne tikai krasas iekšpolitiskās izmaiņas un ārpolitikā, tostarp iekšpolitiskās cīņas iznešana starptautiskajā arēnā.

Cīņa par varu, nesaskaņa un atklāta nepatika starp politiskajiem oponentiem sākās 2005. gadā, kad Jaroslava Kačiņska partija “Likums un taisnīgums” (PiS) un D. Tuska partija “Pilsoniskā platforma” (PO) sacentās parlamenta un prezidenta vēlēšanās. Abu vēlēšanu rezultāti bija par labu PiS, kura veidoja valdību un par prezidentu kļuva Lehs Kačiņskis. Tomēr neveiksmīga pārvaldība noveda līdz valdības krišanai, un 2007. gada ārkārtas parlamenta vēlēšanās pie varas nāca PO, kura saglabāja savas pozīcijas līdz pēdējām vēlēšanām 2015. gadā.

2015. gada 25. oktobris bija jauns pavērsiena punkts abu partiju attiecībās un nebijis gadījums Polijas politiskajā vēsturē, kad viena partija demokrātiskās vēlēšanās ieguva absolūtu vairākumu abās parlamenta palātās un bez citu partiju atbalsta varēja veidot valdību. Pirmais signāls par labu PiS uzvarai parlamentā bija prezidenta vēlēšanas 2015. gada maijā, kurās PO kandidāts un tā brīža Polijas prezidents Broņislavs Komorovskis ar nelielu balsu starpību zaudēja PiS kandidātam Andžejam Dudam. PO pie varas atradās 8 gadus. Vēlētāju noskaņojums un PO neveiksmes bija lieliska platforma, kur izpausties PiS un pārliecināt vēlētājus par savu piedāvājumu. Sabiedrības neapmierinātība ar PO vadītās valdības nepaveiktajiem darbiem, noklausīšanās skandāli un migrantu krīze Eiropā, tostarp plānotā bēgļu uzņemšana Polijā (to neatbalstīja Polijas sabiedrības vairākums), noveda pie PO uzticamības samazināšanās vēlētāju acīs.

Pēc parlamenta vēlēšanām Polijā notika iekšpolitiskās un ārpolitiskās izmaiņas, kas liek savādāk uztvert Poliju. Izmaiņas Konstitucionālās tiesas, sabiedrisko mediju, prokuratūras likumā tika asi kritizēta Rietumos. Notika protesta akcijas, kurās sabiedrība pauda savu neapmierinātību. Neskatoties uz to, PiS pozīcijas valsts iekšienē vērtējamas kā stabilas. PiS stabilos reitingus var saistīt ar tās sociālo politiku, ko sabiedrība atbalsta. PiS asi kritizēja PO par ārpolitisko prioritāšu realizēšana caur ES prizmu, tuvināšanos ar Vāciju. PiS vadībā 2015. gada beigās Polijas retorika attiecībās ar ES un Vāciju mainās. Pēc PiS domām, Polijai ir jāīsteno patstāvīga un neatkarīga ārpolitika. Ar to tiek saprasts, ka nekāda veida piekāpšanās tā dēvētajām galvenajām lēmumu pieņēmējvalstīm ES nav akceptējama. Piemēram, Polija ir gatava veidot konstruktīvu dialogu ar Vāciju, tomēr tikai tad, ja Polija tiek uzskatīta par līdzvērtīgu partnervalsti.

Pretēji viedokļi, kuri pastāv starp abām partijām par valsts tālāko attīstību, par tās iekšpolitisko problēmu risināšanu, par ārpolitisko vektoru, un antipātijas starp partiju līderiem ir galvenie iemesli tam, kāpēc Polija neatbalstīja D. Tuska kandidatūru Eiropadomes prezidenta amatā. Ja atšķirības partiju uzskatos nebūtu tik krasas un ja cīņa par varu starp abām partijām un partiju spilgtākajām personībām nebūtu tik ilga, iespējams, Polijas retorika būtu citādāka. Polijas ministru prezidente Beāta Šidlo, runājot par D. Tuska kandidatūru, norādīja, ka nebija iespējams atbalstīt kandidātu, kurš neatbalsta esošo valdību, jo tas nozīmētu uzticamības zaudēšanu.[1] Citiem vārdiem sakot, D. Tuska atbalstīšana Polijas valdībai nozīmētu atzīt savu sakāvi. Tiesa gan šāds izteikums drīzāk liecina par Polijas valdības nepārliecinātību par saviem spēkiem. Jo šajā situācijā no Polijas bija nepieciešams tikai atbalstīt kandidātu, kurš pirmo pilnvaru termiņu bija veiksmīgi pavadījis amatā, kuru atbalsta visas pārējās ES dalībvalstis, nevis virzīt kandidātu, kuram nebija atbalsta. Tikmēr Polijas Ārlietu ministrs Vitolds Vaščikovskis veltīja asu kritiku D. Tuska ievēlēšanai, norādot, ka ES politika ir dubultu standartu un maldināšanas politika,[2] kā arī uz to, ka D. Tusks ir Vācijas uzspiests kandidāts, jo Vācijas kanclere Angela Merkele dažas stundas pirms ES samita Bundestāgā paudusi labvēlību D. Tuska kandidatūrai. Pārlieku lielā koncentrēšanās uz Vācijas lomu Eiropadomes prezidenta pārvēlēšanas procedūrā norāda uz zināmām problēmām Polijas un Vācijas attiecībās. Valdošās elites retorika pēc D. Tuska pārvēlēšanas, tās pārlieku lielā koncentrēšanās šim jautājumam rosina uz pārdomām par valdības vājumu, kā arī par tās pārliecību par savām pozīcijām. Iepriekš tika minēts, ka PiS reitingi ir stabili, tomēr ir vērts minēt, ka pēdējo divu mēnešu laikā procentuālā starpība starp PiS un PO reitingiem ir mazinājusies, jo PO reitings pamazām, bet stabili palielinās.

D. Tuska pilnvaru termiņš Eiropadomes prezidenta amatā beigsies 2019. gada 30. novembrī. Savukārt kārtējās parlamenta vēlēšanas Polijā notiks 2019. gada rudenī un prezidenta vēlēšanas 2020. gada pavasarī. Pastāv liela varbūtība, ka D. Tusks kandidēs nākamajās prezidenta vēlēšanās. D. Tuska izredzes ir atkarīgas no sabiedrības atbalsta pašreizējam Polijas prezidentam A. Dudam un PiS valdībai. Patlaban nav iespējams paredzēt nākamo parlamenta vēlēšanu rezultātus, bet ir skaidrs, ja atbalsts pie varas esošai partijai samazināsies, ja PO spēs saliedēt opozīciju, tad PO izredzes uz valdības veidošanu pēc 2019. gada vēlēšanām palielinās.

[1] Premier o Donaldzie Tusku: Nie mogliśmy poprzeć człowieka, który chciał obalić nasz rząd. 26.03.2017. http://wiadomosci.gazeta.pl/wiadomosci/7,114871,21549717,premier-o-donaldzie-tusku-nie-moglismy-poprzec-czlowieka-ktory.html

[2] Waszczykowski: Polityka UE polityką podwójnych standardów. 12.03.2017. http://www.parlamentarny.pl/spoleczenstwo/waszczykowski-polityka-ue-polityka-podwojnych-standardow,21414.html

Publicēts 30. marts, 2017

Autors Ieva Arbidāne