Zvaigžņu karu realitāte. Nākamais karš – ja tāds būs – nežēlos pat visumu.

Raksts tapa sadarbībā ar žurnālu “Kapitāls” un tika publicēts 2019. gada septembra numurā.

Mūsdienās, zvaigžņu kara koncepts lielai daļai asociējas ar amerikāņu zinātniskās fantastikas filmu sāgām, kur vairums sēriju laikā risinās konflikts starp republikām, impērijām un dumpiniekiem. Tomēr, kamēr pasaule iegrimst arvien jaunos zinātniskā fantastikas žanra mākslas darbos, realitātē zvaigžņu kari norit jau labu laiku, turklāt galvenie varoņi ir jau labi zināmi un starptautiskajā sabiedrībā sevi pierādījuši un iecienīti.

Jaunā cerība

Līdz ar jauno tehnoloģiju attīstību, tiek paredzēta arī strauja kosmosa attīstības laikmeta izaugsme. Līdz šim, kosmosa attīstība ir bijusi vērsta, galvenokārt, uz diviem darbības principiem – satelītu sakaru apraidi un navigāciju. Tomēr ambīcijas kosmosa lauka izzināšanā palielinās. Tā, piemēram, Ķīna cilvēka transportēšanu uz mēnesi plāno sasniegt līdz ar 2035. gadu, ASV atgriešanos plāno līdz 2024. gadam. Apvienotie Arābu Emirāti plāno kļūt par pirmo arābu valsti, kas līdz 2021. gadam uz Marsa orbītu nosūtīs bezpilota zondi un līdz 2117. gadam to mērķis ir izveidot pirmo cilvēku apmetni uz mēness.

Arvien pieaug arī privātā sektora interese. Laikā no 1958. līdz 2009. gadam gandrīz visus kosmosā ieguldītos izdevumus sedza valstu aģentūras, galvenokārt,NASAun Pentagons. Kopš 2009. gada privāto investīciju apjoms ir pieaudzis par vidēji 15% gadā, tūrisma biznesa potenciālam palielinoties. Un varbūt pat tieši laikā - kad mūsu planēta arvien vairāk saskaras ar drūmajām klimata pārmaiņām un augošo pārapdzīvotību, kosmoss šķietami varētu būt gana labs glābiņš.  Jau pavisam tuvā nākotnē tādi uzņēmumi kā Virginun Blue Origin solās piedāvāt zemās orbītas ekskursijas ar neaizmirstamu skatu no visuma uz planētas “Zeme” izliekumu. Virginapgalvo, ka līdz 2022. gadam tā varētu apkalpot aptuveni 1000 pietiekami turīgus piedzīvojumu meklētājus. Džefs Beizoss, Amazon.com,dibinātājs un galvenais atslēgas cilvēks, cilvēku dzīvi kosmosa stacijās prognozē līdz ar 2070. gadu. Līdz ar to, kosmoss arvien vairāk kļūs par zemes paplašinājumu – sāncensības arēnu uzņēmējiem, privātpersonām un valstīm.

Kosmoss nav patvērums…

Mūsdienās, teju katra pasaules valsts ir iesaistījusies kosmosa izzināšanā. 2019. gada marta noslēgumā kopējais funkcionējošo satelītu skaits orbītā bija 2062, tostarp, ASV-901, Krievijai-153, Ķīnai-299, un citas kosmosā funkcionējošas valstis, piemēram, Japāna, Indija, Irāna un virkne Eiropas valstu. Minētais satelītu skaits iedalās dažādās kategorijās, no visiem ASV piederošajiem satelītiem 523 ir komercsatelīti, 176 militārie, 164 valdības un 38 civilsatelīti. Arī Latvija savu pirmo mākslīgo pavadoni “Venta-1”, ar Indijas nesējraķetes “PSLV-C38” palīdzību, orbītā palaida 2017. gada 23. jūnijā.

Šī gada martā Indija kļuva par ceturto valsti pasaulē pēc ASV, Krievijas un Ķīnas, kas veiksmīgi iznīcināja kosmiskajā telpā funkcionējošu satelītu. Ideja par satelītu notriekšanu ir radusies jau tad, kad radās paši satelīti. Pirmais neveiksmīgais pretsatelītu ieroču tests (ASAT), ko 1958. gadā veica ASV, norisinājās neilgi pēc Sputnik palaišanas orbītā. Gan ASV, gan PSRS pretsatelītu ieročus izstrādāja un veiksmīgi pārbaudīja jau aukstā kara laikā. Ķīnas pirmais veiksmīgais ASATtests tika aizvadīts 2007. gadā.

Lai arī bez tiešas cilvēces klātesamības, tomēr kosmosa telpa tiek apdzīvota arvien vairāk, palielinot valstu spēka projekciju iespējas uz zemes. 1967. gadā pieņemtais likums kosmosu paredz par visas cilvēces provinci un liedz jebkādu suverenitāti jeb īpašumtiesības tajā. Līdz ar starptautisko normu neesamību palielinās riski par spēka pielietojumu un militārajām darbībām visuma telpā. Vēl līdz šim, ASV spēja projicēt spēku uz planētas zeme ir tieši atkarīga no tās satelītu klāsta. Līdz ar to arī citu valstu interese pretsatelītu ieroču izbūvē tikai pieaug.

…bet gan karadarbības apgabals

Karš kosmosā nav jauns kara koncepts, līdz šim vairums militāro operāciju visumā nav bijušas vērstas reālas kara darbības virzienā, bet gan vairāk izmantotas kā instrumenti karadarbības koordinēšanai uz zemes. Visumā esošie satelīti modernās karadarbības kontekstā darbojas dažādos veidos, tie ir spējīgi pamanīt stratēģiski nozīmīgu informāciju, valstu ieroču arsenāla kā arī karaspēku apjomus, kapacitāti un lokāciju, izsekot veiktos ieroču izmēģinājumus un komunikāciju kanālus, bet ne tikai. ASV militāro kosmosa iespēju ziņā pret pārējo pasauli iedalās proporcijās 3:1, to satelīti ir pievilcīgs potenciālā uzbrukuma mērķis, kas kalpo arī par pietiekami drošu veidu kā novērst ASV bruņoto spēku uzmanību no notikumiem uz zemes. 

Jau vēsturiski, satelīti tiek izmantoti, lai spiegotu ienaidnieka manevrus un koordinētu savus spēkus. Mūsdienās, arvien vairāk pieaug civilās infrastruktūras nozīme, kas ir tieši atkarīgas no GPSapraides un satelītu sakariem, tāpēc uzbrukumi tiem spētu radīt starptautisku haosu. Atsevišķus satelītus var apžilbināt ar lāzeriem, ja lāzeri gadās gana jaudīgi, tie var sabojāt arī pārējo kuģi. Līdzīgi var tikt traucēta signālu apraide. Pagājušā gada novembrī NATObruņotie spēki mācībās Norvēģijas ziemeļos un Somijā zaudēja GPSsignālus. Situācijā tiek vainota Krievija, kas līdzīgu taktiku izmantojusi arī citos konfliktos. Gluži tāpat kā mūsu viedierīces, arī satelīti, nav pasargāti no uzlaušanas uzbrukumiem. To izmanto gan nemiernieku grupējumi Irākā un Afganistānā, gan Krievija, Ziemeļkoreja u.c. Tomēr, neskatoties uz dažādiem izmēģinājumiem, neviena valsts vēl nav uzdrošinājusies pilnībā iznīcināt citas valsts satelītu, galvenokārt tāpēc, ka lielākā daļa valstu, kas to var izdarīt, ir arī kodolvalstis. Tā kā satelīti kļūst arvien ciešāk saistīti ar visiem civilās dzīves un militāro operāciju aspektiem, palielinās arī izredzes, ka uzbrukums satelītiem varētu kļūt tā vērts.

Konflikts, kas pāraug visuma mērogā?

Bez šaubām, galvenie kosmosa apdzīvotāji – ASV, Ķīna un Krievija raugāsbruņoto kosmosa spēku attīstības virzienā. D. Tramps pirmos kosmosa spēkus plāno veidot kā bruņoto spēku vienību. Ķīna un Krievija jau ir izveidojušas jaunas vienības kara vadīšanai kosmosā. Arī E. Makrons ir paziņojis par jaunas gaisa spēku kosmosa pavēlniecības izveidi. Pasaule var cerēt uz mieru kosmosā, tomēr vēsture un mūsdienu tehnoloģiju attīstība liek domāt, ka uzturēt šādus ideālus nenāksies viegli.

Eskalācijas kontrolei starp spēlētājiem būtu jābūt, to, savukārt, var nodrošināt savstarpējs dialogs, jābūt izpratnei par citu pušu spēkiem, kā uz zemes, tā arī kosmosā. Tomēr, izskatās, ka galvenie kosmosa telpas apdzīvotāji jau gadu no gada sarunās par kosmosa telpas drošību neiesaistās. Nepastāv ne likumu, ne normu, kas būtu raksturīgas karam visumā – lielā mērā tas ir uzticības jautājums, ko pārbaudīt varētu tikai tie, kas cīnās. Redzot, ka ASV un Krievija ir nodarbinātas sauszemes ieroču kontroles līgumu iznīcināšanā, maz ticams, ka šobrīd starp pusēm varētu tikt meklēta vienota valoda jauniem nolīgumiem.

‘Zvaigžņu kari: Realitāte’ ir nevis stāsts par to, ka nākamais karš norisināsies kosmosā, bet gan par to, ka nākamais karš nežēlos pat visumu! Šobrīd mēs neesam sagatavoti šādam konfliktam, un mūsu nepietiekamā sagatavotība konflikta potenciālu palielina. Vai tiešām vienīgais veids, kā apturēt konfliktu kosmosā, ir stingri signalizēt, ka to vēlamies un spējam?

Publicēts 11. decembris, 2019

Autors Sintija Broka