Eiropas Savienības solidaritātes krīze: COVID - 19 mantojums

Cīņa ar Covid-19 pandēmiju mudina analizēt solidaritātes pamatus un robežas starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Kad koronavīruss sāka izplatīties Eiropā, dalībvalstis reaģēja kā nu kura uzskatīja par pareizu. Tika slēgtas iekšējās robežas, apturēts preču eksports, kā arī redzējām, ka epidemioloģiski smagāk skartās valstis tika pamestas tā teikt likteņa varā. Šeit jāatzīmē, ka Eiropas Savienība sākotnējo “strausa politiku” diezgan ātri mainīja, cenšoties panākt stingru krīzes vadību. Tā piemēram, atceļot valsts atbalsta un budžeta deficīta ierobežojumus, pārliecinot valdības neaizliegt medicīnisko iekārtu eksportu un uzsākot “SURE” plānu, par īstermiņa darba izmaksu subsidēšanu dalībvalstīs. Taču krīze ievērojami mazinājusi savstarpējo uzticēšanos dalībvalstu starpā, Spānijā un sevišķi Itālijā krīzes iespaidā ir ievērojami audzis eiroskepticisms. Šīm valstīm trūkst pārliecības, ka relatīvi turīgākie Eiropas Savienības ziemeļu partneri ir gatavi veikt plašus pasākumus, kopējās bloka ekonomikas glābšanā.

ES solidaritāti mēs redzēsim 15. jūnijā, kad Eiropas Komisijai beidzot vajadzētu nākt klajā ar konkrētu plānu ekonomiku atveseļošanai. Un būtiska šī solidaritāte ir ne vien tāpēc, lai dalībvalstis no krīzes izietu vienlīdzīgi – bet tikpat svarīgi ir izvairīties no trešo valstu ietekmes pār bloku. Respektīvi, nespēja panākt kolektīvu Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu un iekšējā sadrumstalotība draud veicināt trešo valstu ietekmi pār savienību. 

Publicēts 22. maijs, 2020

Autors Ieva Vārna