Par ārpolitikas ekspertīzi Latvijā

Janvāra beigās Saeimā notika ārpolitikas debates, un dienu pirms debatēm Saeimas ārlietu komisija bija uzaicinājusi daudzus no Latvijā zinošākajiem ārpolitikas ekspertiem, lai uzzinātu viņu domas par Latvijas ārpolitikas virzību. No ne īpaši lielās (ar atbildīgo nozaru ministrijām nesaistīto) ārpolitikas ekspertu kopienas pasākumā piedalījās gandrīz 15 eksperti, kuru viedokļus gan par Ārlietu ministrijas sagatavoto ziņojumu,[2] gan par valsts ārpolitiku kopumā komisija uzklausīja. Starp ekspertiem bija universitāšu profesori un pasniedzēji, bijušie ārlietu ministri, pētniecisko centru un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Ikviens no uzaicinātajiem ekspertiem pateica savu sakāmo, un Ārlietu komisijas pārstāvjiem bija daži jautājumi un komentāri par dzirdēto. Ekspertu sacītais no atsevišķu Ārlietu komisijas dalībnieku puses tika novērtēts ar daudziem labiem vārdiem. Dzirdēt labus vārdus gandrīz vienmēr ir patīkami, tomēr man ir divas piebildes.

Pirmkārt, man nav šaubu, ka ikviens no klātesošajiem par Latvijas ārpolitiku varētu runāt ne tikai 5 minūtes, bet daudz ilgāk, taču tas šoreiz nav svarīgākais. Par ekspertīzi liecina ne tikai spēja pietiekami saprotami izklāstīt savus priekšstatus par valsts ārpolitiku kopumā, bet arī specifiskas un padziļinātas zināšanas konkrētos jautājumos. Es esmu pārliecināts, ka otrais ir svarīgāks par pirmo viena nozīmīga iemesla dēļ: Latvijas ārpolitiskās virzības galvenie virzieni tikpat kā nav tikuši apstrīdēti jau no 1990-to gadu vidus, un noteikti netiek apstrīdēti patlaban. Diskusijas par to, vai Latvijai vajadzētu būt „labai” ES un NATO dalībvalstij, nebūs produktīvas, jo šo izvēli Latvija ir izdarījusi jau sen, un tā netiek apšaubīta.

Šī iemesla dēļ daudz lielāku nozīmi iegūst specifiskas zināšanas par Latvijas ārpolitikai nozīmīgiem jautājumiem. Kopš neatkarības atjaunošanas par Latvijas vietu starptautiskajās attiecībās ir publicēts diezgan daudz, un šeit noteikti ir jāpiemin daudzās Latvijas Ārpolitikas Institūta publikācijas, Stratēģiskās Analīzes Komisijas grāmatas, pētījumi par Latvijas ārpolitikas vēsturi, Sociālo un Politisko Pētījumu Institūta publikācijas un diezgan daudzi citi pētījumi. Ir aizstāvētas disertācijas gan Latvijā, gan ārvalstīs. Starp citu, pētniecību ir atbalstījis arī pašreizējais Ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis vēl būdams Eiropas Parlamenta deputāta statusā. Publikācijās ir aplūkots ļoti diezgan plašs jautājumu loks, taču, manuprāt, uzskatāmi parādās divas problēmas. Pirmkārt, pēdējos gados valsts atbalsts ar ārpolitiku saistītai pētniecībai ir sarucis līdz minimumam, tāpēc pētnieku motivācija arī ir mazinājusies. Lai arī reizēm ir iespējams pierādīt pretējo, veikt pētījumus un izdot grāmatas bez pētījuma raksturam atbilstoša finansējuma nav iespējams. Otrkārt, pētniecībā pietrūkst regularitātes. Atsevišķiem jautājumiem, piemēram, Baltijas jūras reģionam un Latvijas-Krievijas attiecībām, pētnieki ir pievērsušies samērā regulāri, taču citos jautājumos, piemēram, Latvijas-Baltkrievijas attiecībās, trūkst ne tikai regularitātes, bet zināšanu vispār.

Regularitāte prasa, lai pētnieks varētu sekot kādai tēmai vai valstij gadiem ilgi un regulāri rakstītu (gan īsus, gan apjomīgus analītiskus materiālus) par „savu” tēmu, un tas prasa līdzekļus, kas Latvijā šādam nolūkam tikpat kā nav tikuši atvēlēti.

Glāze nav tukša, taču situācija diemžēl ir tāda, ka daudz labākas zināšanas par Latvijai nozīmīgām ārpolitikas tēmām ir uzkrātas citās valstīs. Runa šajā gadījumā ir ne tikai par lielajām valstīm kā ASV, Lielbritāniju, Vāciju un Franciju, bet arī par Latvijas kaimiņvalstīm Igauniju[3] un Lietuvu[4], kur ir gana spēcīgas pētnieciskās institūcijas, par kuru varēšanu liecina gan aplūkoto jautājumu loka plašums, gan pētījumu dziļums. Pētnieciskie institūti, kas nodarbojas ar ārpolitikas izpēti, pilda svarīgu funkciju lielākajā daļā attīstīto valstu. Tie uzkrāj zināšanas par valstij svarīgāk ārpolitikas tēmām, valstīm un reģioniem, un nepieciešamības gadījumā tie uzdod jautājumus, liekot ārpolitikas veidotājiem pamatot savas izvēles. Latvijā patlaban ir vairākas pētnieciskas institūcijas, kuras varētu klasificēt kā domnīcas, taču tās ir finansiāli (nevis intelektuāli!) vājas un nespēj pilnvērtīgi veikt savas funkcijas.

Otrkārt, Latvijas ārpolitikas pētniecība laikā pēc neatkarības atgūšanas lielā mērā ir balstījusies uz ārējo finansējumu. Jo īpaši tas bija redzams pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas, kad tika izveidots LĀI, un pēdējos gados. Bija neilgs laika posms „labajos gados”, kad līdzekļi starptautisko attiecību pētniecībai tika atvēlēti (SAK, mazākā mērā, LĀI un atsevišķiem pētnieciskajiem projektiem), tomēr pēdējos gados situācija ir būtiski pasliktinājusies. Patlaban valsts ārpolitikas izpēti finansiāli neatbalsta gandrīz nemaz, tāpēc nesen publicētie pētījumi, par kuru tapšanu man ir pietiekami uzticama informācija, lielākoties ir tapuši ar ārēja finansējuma atbalstu. Pētījumu saturu, kvalitāti un rezultātus tas neietekmē, taču gribot negribot nākas uzdot jautājumu, kāpēc Ziemeļu Ministru Padomei, Eiropas Komisijas Pārstāvniecībai Latvijā, Sorosa Fondam – Latvija, Frīdriha Eberta Fondam un citiem ārvalstu finansētājiem ir lielāka interese atbalstīt kvalitatīvu starptautisko attiecību pētniecību (par Latvijai nozīmīgām tēmām!), nekā pašai Latvijai? Uzdotais jautājums ir retorisks, jo, manuprāt, vienīgā jēgpilnā atbilde uz šo jautājumu ir tāda, ka Latvijai pašai vajadzētu pastiprināti interesēties par starptautisko vidi, kurā mēs atrodamies.

Es uzskatu, ka Latvijā ir cilvēki, kuri ārpolitiku uztver nopietni, interesējas par to un vēlas sniegt ieguldījumu labākas un pārdomātākas ārpolitikas veidošanā, tomēr ārpolitiskās ekspertīzes potenciāls ne tuvu nav izmantots pilnā apmērā. Varu vēl piebilst, ka atzinīgus vārdus saņemt būtu daudz patīkamāk pēc pamatīga ieguldītā darba pētījuma veikšanā, nevis pēc 5 minūšu uzrunas, kuras sagatavošana neprasa daudz laika un pūļu. Mēs varam labāk.