Armēnijas izvēle: starp Irānu un Rietumiem

5. aprīlī Briselē notika Nikola Pašinjana, Entonija Blinkena un Urzulas fon der Leienas tikšanās, kas kļuva par nozīmīgu pavērsiena punktu Armēnijas un eiroatlantiskās kopienas sadarbības padziļināšanā. Šī tikšanās izraisīja asu reakciju no Maskavas, Baku un Ankaras puses. Krievijas Ārlietu ministrijas preses pārstāve Marija Zaharova 28. martā sacīja, ka "šādi notikumi rada bažas Krievijā, jo ASV un ES amatpersonas tieši saka mūsu partneriem, ka viņu galvenās darbības ir vērstas tikai pret Krieviju". Zaharova uzsvēra, ka šādas tikšanās rada bažas lielākajā daļā reģiona valstu, jo to mērķis nav panākt mieru starp Azerbaidžānu un Armēniju, bet gan "dot iespēju Rietumiem ar savu ārkārtīgi destruktīvu pieeju nostiprināties Dienvidkaukāzā, radīt jaunas sadalošās līnijas, piespiest reģiona valstis sekot pret Krieviju vērstai darba kārtībai, sagraut gadsimtiem ilgās saites ar Maskavu un graut esošos reģiona drošības un ekonomiskās sadarbības mehānismus".

Tajā pašā laikā Azerbaidžānas Ārlietu ministrija plānoto tikšanos nosauca par "vienpusīgu un neobjektīvu". Oficiālais Baku paziņojums pārsteidzoši atkārtoja Maskavas paziņojumu, apgalvojot, ka tikšanās "rada jaunas sadalošās līnijas un tā sauktās ietekmes sfēras reģionā".

Azerbaidžānas stratēģiskā sabiedrotā Turcija 4. aprīļa paziņojumā arī kritizēja šo pasākumu, norādot, ka "mums ir pienākums skaidri uzsvērt, ka Armēnijas, ES un ASV trīspusējā tikšanās 5. aprīlī apdraudēs neitrālo pieeju, kurai vajadzētu būt reģiona sarežģīto problēmu risināšanas pamatā." Turcija brīdināja, ka "šī iniciatīva, kas izslēdz Azerbaidžānu, pavērs ceļu Dienvidkaukāzai kļūt par ģeopolitiskās konfrontācijas zonu, nevis kalpos mieram".

Šī vēl nepieredzētā Maskavas, Baku un Ankaras pieeju sinhronizācija atbilst šo valstu loģikai slēgt reģionu ārpusreģionāliem spēlētājiem. Saskaņā ar neapstiprinātu informāciju, pirms sanāksmes Krievija kopā ar Azerbaidžānu un Turciju mēģināja iesaistīt Irānu kopīgā gaidāmā notikuma nosodījumā, taču Teherāna atteicās pievienoties šai līnijai.

Erevānas un Maskavas attiecību pasliktināšanās apstākļos un 5. aprīļa sanāksmes Briselē priekšvakarā Pašinjans ir spēris vairākus soļus, kas neizbēgami novedīs pie attiecību saspīlējuma padziļināšanās un atsvešināšanās starp joprojām stratēģiskajām sabiedrotajām valstīm. Armēnijas varas iestādes ir iesaldējušas savu dalību Kolektīvās drošības līguma organizācija (KDLO)  (raksta tapšanas brīdī ir zināms, ka Armēnijas ārlietu ministrs Ararats Mirzojans nepiedalīsies 12. aprīļa Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) ministru sanāksmē), Armēnijas bankas ir atteikušās pieņemt maksājumu karti Mir, kas ir svarīgs Krievijas instruments, lai apietu ES noteiktās sankcijas, un Armēnijas televīzijas kanāli ir aizlieguši Krievijas slaveno sarunu šovu "Vakars ar Vladimiru Solovjovu". Turklāt Armēnijas puse informēja Krievijas kolēģus, ka no 1. augusta Armēnijas Erevānas Zvartnota starptautiskajā lidostā Krievijas karaspēku nomainīs Arnēnijas robežsardze, tādējādi paverot iespēju iespējamai 102. Krievijas militārās bāzes izvešanai no Armēnijas.

Pretstatā attiecību pasliktinājumam ar Krieviju, Pašinjana valdība uzsver, ka demokrātija ir Armēnijas neatkarības un suverenitātes pamatā.Tādēļ Pašinjana valdība cer, ka  ES kļūs parsvarīgu partneri Armēnijai. Eiropas Parlamenta 13. marta rezolūcijā par attiecību stiprināšanu starp ES un Armēniju ir norādīts, ka "ja Armēnijas Republika vēlas pieteikties dalībai Eiropas Savienībā, Eiropas Savienības iestādēm būtu jāatbalsta šis solis." Šo paziņojumu Armēnijā uztvēra kā "zaļo gaismu" procesa uzsākšanai.

Jau nākamajā dienā, 14. martā, Armēnijas valdības sēdē premjerministrs augstu novērtēja dokumenta pieņemšanu, norādot, ka "šī ir vēl viena iespēja apspriest Armēnijas Republikas nākotnes redzējumu, un es ceru, ka politiskie spēki, sabiedriskās organizācijas, dažādi sabiedrības slāņi, pilsoņi paudīs savu attieksmi pret šo Eiropas Parlamenta vēstījumu, jo šādi vēstījumi prasa daudz plašāku reakciju nekā tikai valdības vai parlamentārā vairākuma līmenī". 4. aprīlī Armēnijas Nacionālajā Asamblejā notika parlamentārās sarunas par Armēnijas Eiropas integrācijas jaunajām perspektīvām un izaicinājumiem. Parlamenta vairākums aktīvi atbalstīja Armēnijas Eiropas integrācijas ceļu, norādot, ka Armēnijai ir svarīgi atkalapvienoties ar Eiropas ģimeni, atdaloties no Krievijas, kas kļūst par nopietnu apdraudējumu Armēnijas drošībai un suverenitātei. Turklāt Briseles sanāksmes priekšvakarā Armēnijas varas iestādēm pietuvināti eksperti un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji sāka izplatīt idejas par taustāmu un nozīmīgu ASV un ES palīdzību drošības, ekonomikas un finanšu jomā.

Atgriežoties pie Briseles sanāksmes rezultātiem, jāatzīmē, ka, lai gan Armēnijas, ES un ASV tuvināšanās  ir nozīmīgs solis ceļā uz ilgtermiņa stratēģisko sadarbību, tomēr kopīgās iniciatīvas var izrādīties grūti īstenojamas, jo līderiem neizdevās atrisināt vairākus būtiskus jautājumus:

• Pasākumā galvenā uzmanība tika pievērsta Armēnijas ekonomiskās noturības stiprināšanai, ignorējot eksistenciālās drošības problēmas. Valsts drošības noturētspēja ir ārkārtīgi svarīga, jo īpaši tagad, kad Armēnijas eksperti un izlūkdienesti prognozē jaunas Azerbaidžānas agresijas iespējamību.
• Neraugoties uz Eiropas Parlamenta 13. marta rezolūciju, Briseles sanāksmes laikā Armēnijas Eiropas integrācija netika pieminēta. Rietumu līderi atzīmēja Pašinjana valdības sasniegumus demokrātijas veidošanā Armēnijā, kas kļuva par vienīgo mājienu Armēnijas tuvināšanās Eiropas Savienībai.
• Blinkens uzstāja, ka Armēnijas suverenitāte un attīstība ir atkarīga no tās reģionālās integrācijas, kas nozīmē attiecību normalizēšanu ar Azerbaidžānu un Turciju. Gatavojoties sanāksmei, Rietumu līderi centās panākt Azerbaidžānas atbalstu attiecību uzlabošanai ar Armēniju. ASV valsts sekretārs Blinkens un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja fon der Leiena telefoniski sarunājās ar Azerbaidžānas prezidentu Alijevu, lai kliedētu viņa bažas par gaidāmo sarunu būtību.
• aprīlī kopīgā preses konferencē ES līderi Urzula fon der Leiena un Žuzeps Borels uzsvēra, ka svarīgi ir ierobežot Maskavas spējas apiet ES sankcijas, kā arī palielināt Armēnijas spējas cīnīties pret hibrīdkaru, ko Krievija pret to īsteno. ES apsolīja sniegt palīdzību 270 miljonu eiro apmērā četru gadu laikā, un ASV apsolīja 65 miljonus ASV dolāru Armēnijas ekonomiskās noturības stiprināšanai. Tomēr solītā palīdzība nemazinās ekonomiskās grūtības, kad Krievija veiks soda pasākumus pret Armēniju.

Krievijas Ārlietu ministrija savā paziņojumā pēc sanāksmes jau prognozēja smagas sekas reģionam, jo īpaši norādot: "Mēs uzskatām, ka 2024. gada 5. aprīlī Briselē notikušo augsta līmeņa tikšanos Armēnijas, ASV un ES formātā ir kārtējais "kolektīvo Rietumu" mēģinājums ievilkt Dienvidkaukāzu ģeopolitiskā konfrontācijā. Ārpusreģionālo spēku bezatbildīga un destruktīva iejaukšanās Dienvidkaukāzas lietās, vēlme iedzīt ķīli starp reģiona valstīm un to kaimiņvalstīm var radīt visnegatīvākās sekas reģiona stabilitātei, drošībai un ekonomiskajai attīstībai, provocēt jaunu sadalošo līniju rašanos, kā arī nekontrolētu spriedzes pieaugumu". Paziņojumā tika izteikts oficiāls aicinājums Erevānai: "Mēs aicinām Erevānas vadību neļaut sevi maldināt Rietumiem un vest valsti pa nepareizu ceļu, kas ir saistīts ar drošības vakuuma rašanos, nopietnām problēmām ekonomikā un iedzīvotāju aizplūšanu."

ES un ASV pozitīvi uztvertie tikšanās rezultāti izraisīja lielu vilšanos armēņu vidū, kuri šodien, sešus mēnešus pēc Azerbaidžānas īstenotā Karabahas konflikta atrisinājuma, nespēj pieņemt aicinājumus normalizēt attiecības. Turklāt jebkādi aicinājumi attiecības normalizēt tiek uztverti kā mēģinājums mainīt reģionālo spēku līdzsvaru par labu Turcijai un tās sabiedrotajai Azerbaidžānai.

Armēņiem Turcija ir Osmaņu impērijas mantiniece, kas laikā no 1915. līdz 1923. gadam īstenoja armēņu genocīdu. Armēņu genocīdu līdz ar akadēmisko vienprātību oficiāli atzīst lielākā daļa ES dalībvalstu (tostarp Lietuva un Latvija), kā arī ASV. Pašreizējās Turcijas varas iestādes ir vairākkārt paziņojušas, ka tās lepojas ar saviem Osmaņu impērijas priekštečiem, un atsakās pat apspriest genocīda atzīšanu. Turcija izmanto plašus valsts resursus, lai pretotos tam, ka pasaules valstis atzīst armēņu genocīdu.

Līdzīgu nostāju ieņem arī Azerbaidžāna, kas kopš neatkarības atgūšanas vadāss pēc principa "viena tauta, divas valstis", veidojot attiecības ar Turciju. Azerbaidžānas vardarbīgās darbības Kalnu Karabahā jau ir izraisījušas humanitāru katastrofu - vairāk nekā 100 000 armēņu ir pametuši zemi, kurā viņi ir dzīvojuši vairāk nekā divus gadu tūkstošus. Šodien Azerbaidžānas līderis publiski apgalvo, ka visa Armēnijas teritorija ir vēsturiskā Azerbaidžānas zeme. Kā vienu no galvenajiem  nosacījumiem miera līguma parakstīšanai ar Armēniju, Baku izvirza prasību mainīt Armēnijas konstitūciju.

10. aprīļa Armēnijas Nacionālās Asamblejas sēdē Armēnijas premjerministrs Briselē panākto vienošanos raksturoja kā diplomātisku panākumu. Pašinjans norādija, ka "pēc augsta līmeņa sanāksmes ES un ASV pauda politisku atbalstu Armēnijas suverenitātei, demokrātijai, teritoriālajai integritātei, kā arī Armēnijas un reģiona stabilai, mierīgai, drošai, demokrātiskai un pārticīgai nākotnei". Tajā pašā laikā viņam nācās atzīt, ka "mēs mākslīgi un dažkārt neīsti ceram, ka kādiem draugiem vai sabiedrotajiem vajadzētu ierasties un atrisināt mūsu problēmas. Mums ir jāatrisina visas mūsu problēmas - tā ir suverenitātes psiholoģiskā formula. Tā ir pretēja vasaļa, izstumtā loģikai. Lai mums būtu neatkarīga valsts, mums ir jāiet tālāk par šo loģiku."

Tomēr Armēnijas valdības nepamatoti augstās cerības attiecībā uz 5. aprīļa sanāksmi var vēl vairāk pasliktināt Pašinjana pozīcijas valstī. Kā liecina jaunākie Gallup International veiktās sabiedriskās domas aptaujas rezultāti, premjerministra  popularitāte pastāvīgi samazinās, sasniedzot vēsturiski zemāko līmeni – vien 8 %.

Armēnija šodien ir eksistenciāli nepieciešams gūt jaunos sabiedrotos, aizstājot Krieviju, kas ir cietusi neveiksmi savā reģionālā policista lomā. Viena no izvēlēm ir sadarbības veidošana ar ES un ASV, taču otra Armēnijai mazāk tīkama alternatīva ir alianses veidošana ar Irānu. Irāna ir spēcīgs reģionālais spēlētājs un ilggadējs Armēnijas atbalstītājs. Ciešas sadarbības veidošana ar Irānu tuvinās Armēniju Austrumu civilizācijai, kurai Armēnija vairs nejūtas piederīga. Armēnija vēlas tuvoties Rietumu pasaulei.

Gaidot atbalstu no ES un ASV, ir naivi paļauties uz tām kā uz "cieto spēku", lai novērstu vardarbīgu eskalāciju reģionā. Nedz ES, nedz ES dalībvalstis, nedz ASV neuzskata sevi par "policistu" Dienvidkaukāzā.Situācija reģionā un Armēnijā pasliktinās, tādēļ ir  iespējami dažādi pesimistiski scenāriji. Piemēram, iekšējie satrisinājumi Armēnijā, jauna agresija no Azerbaidžānas puses, kā arī neparedzamas sekas, ko var radīt militārā eskalācija starp Irānu un Izraēlu.

Šādā ģeopolitiskajā situācijā pakāpenisks tiesību aktu pielāgošanas mehānisms, ilgstošas sarunas un apstiprināšanas, kas ir ierasts lēnajai Rietumu birokrātijai, nešķiet pievilcīgs ceļš Armēnijai. Armēnijas sabiedrība pieprasa drošības jautājumu risināt "šeit un tagad".  Kopš 2020. gada Armēnija pastāvīgi zaudē teritorijas un dzīvo, apzinoties reālu suverenitātes zaudēšanas risku.

Laikā, kad galvenie integrācijas procesi Tuvajos Austrumos notiek starp Armēnijas vēsturiskajiem pretiniekiem un tiešajiem ienaidniekiem, Armēnija ir spiesta meklēt militāru atbalstu Indijā un dažās ES valstīs, piemēram, Francijā. Diemžēl laikā, kad Ukrainā notiek karš un paralēli notiek konflikts starp Irānu un Izraēlu, kas var pāraugt pilnvērtīgā karā, kurš varētu aptvert visu reģionu, Armēnijas interešu jautājums nav Rietumu prioritāte, tādēļ tas tiek atstāts reģionālo spēku ziņā.